Kā saprast zelta cenas veidošanos?

• Sākums
• Jaunumi
• Analītika
• Kā saprast zelta cenas veidošanos?

Investoru un analītiķu vidū, šķiet, valda apjukums par patieso zelta cenas svārstību iemeslu. Šeit ir mēģinājums izskaidrot galvenos zelta tirgus elementus. Galu galā cerams, ka tas varēs jums parādīt, ka zelta raktuvju piedāvājums, ražošanas pieprasījums vai centrālās bankas pārdošanas apmēri zelta cenu ietekmē mazāk, nekā cilvēki domā. Visvairāk un galvenais iemesls, kas ietekmē zelta cenu, ir dažādu valūtu maiņas kursi.

Piedāvājuma deficīts – tas ir mīts

Pēdējo gadu laikā daudz runāts par piedāvājuma un pieprasījuma deficītu zelta tirgū. Kopumā par zelta piedāvājumu pieņemts uzskatīt zelta raktuvju produkciju un lūžņu pārdošanas apjomu summu. Tam savukārt pretstatīts ir ražošanas pieprasījums, kas trīspadsmit no pēdējiem piecpadsmit gadiem ir pārsniedzis zelta piedāvājumu. Ražošanas pieprasījumu var iedalīt divās grupās: juvelierizstrādājumu ražošana un rūpnieciskā ražošana. Cita veida zelta piedāvājums ietver privātā un publiskā sektora zelta pārdošana no to krājumiem, nākotnes darījumus ar zeltu, ko veic ražotāji, kā arī spekulatoru darbību ar zeltu hedžfondos. Papildu pieprasījums pēc zelta, piemēram, zeltu iegādājoties privātpersonām un oficiālām iestādēm, kā arī pieprasījums pēc zelta aizdevumiem, arī tiek ieskaitīts piedāvājuma-pieprasījuma vienādojumā.

Tomēr vissvarīgākie faktori, kas ietekmē zelta cenu, būtu arī visneelastīgākās piedāvājuma un pieprasījuma formas, t.i. raktuvju piedāvājums un ražošanas pieprasījums. Raktuvju piedāvājums pēc būtības ir neelastīgs, ņemot vērā laiku un izmaksas, kas nepieciešamas, lai izveidotu jaunas atradnes un uzsāktu ieguvi. Kad uzsākta zelta ieguve, raktuves nevar tik viegli izmainīt saražotā zelta daudzumu, kā arī to darbu nav iespējams apturēt uz pāris mēnešiem, ja zelta cena krītas. Īsi sakot, raktuvju piedāvājums ir vienāds ar darbojošos zelta raktuvju skaitu, un šī līkne pieaug, tiklīdz tiek atklātas jaunas atradnes un uzsākta zelta ieguve tajās. Tā kā zelts arvien vairāk tiek izmantots ražošanā, pieauguši arī zelta lūžņu pārdošanas apmēri. Šī piedāvājuma forma nav ne tuvu tik apjomīga, cik raktuvju piedāvājums, bet arī turpmāk tai būs nozīmīga loma kopējā zelta piedāvājuma-pieprasījuma dinamikā.

Līdzīgi arī ražošanas pieprasījums ir neelastīgākā pieprasījuma forma. No ražošanas piedāvājuma grupām lielākais un neelastīgākais ir tieši juvelierizstrādājumu pieprasījums. Tomēr ļoti bieži novērojams – ja vienā valstī pieaug pieprasījums pēc juvelierizstrādājumiem, citā tas krītas, un otrādi. Rūpnieciskā ražošana, ko veido elektronikas un cita veida ražošana, ir neelastīgs pieprasījums, jo zelts veido pavisam nelielu daļu no galaprodukcijas, un šīs sastāvdaļas cenu izmaiņas minimāli ietekmē galaprodukcijas cenu. Turklāt zeltam piemīt unikālas ķīmiskās un fiziskās īpašības, kā rezultātā ražotājiem ir ierobežotas iespējas to aizvietot ar citiem metāliem, ja zelta cena pieaug.

Kad zelta cena atrodas normas robežās, ražošanas pieprasījums ir vidēji neelastīgs un tas pieaug, tiklīdz palielinās ekonomikas rādītāji pasaulē. Kad zelta cena atrodas normas robežās, ražošana ir arī vissvarīgākais pieprasījuma veids un tas pārsniedz investīciju pieprasījumu, kas savukārt ietekmētu zelta cenu. Šobrīd zelta cenas atrodas normas robežās, un vissvarīgākais pieprasījuma veids šobrīd ir ražošanas pieprasījums.

Tabulā zemāk redzams, kāpēc daudzi zelta analītiķi prognozē zelta cenu kāpumu. Ņemot vērā, ka cenu galvenokārt ietekmēs raktuvju piedāvājums, lūžņu pārdošanas apmēri un ražošanas pieprasījums, redzams, ka pēdējo 10 gadu laikā zelta tirgū ir valdījis ievērojams piedāvājuma deficīts, kas sasniedza vidēji 319 tonnas gadā laika posmā no 1988. līdz 1997.gadam (319 tonnas ir aptuveni līdzvērtīgs daudzums 10 257 000 uncēm).

1.tabula: Zelta piedāvājums un pieprasījums gadā, metriskās tonnas. Piedāvājuma deficīts aprēķināts, no pieprasījuma atņemot piedāvājumu. Viena tonna zelta ir aptuveni līdzvērtīga 32 154 uncēm. (Avots: Bloomberg, atsaucoties uz GFMS)

Gads	Raktuvju un lūžņu piedāvājums	Ražošanas pieprasījums	Piedāvājuma deficīts (tonnās)	Piedāvājuma deficīts (uncēs)
1983	1417	1261	-156	-5 016 024
1984	1464	1517	53	1 704 162
1985	1558	1556	-2	-64 308
1986	1792	1771	-21	-675 234
1987	1821	1673	-148	-4 758 792
1988	1905	1937	32	1 028 928
1989	2045	2324	279	8 970 966
1990	2239	2454	215	6 913 110
1991	2182	2571	389	12 507 906
1992	2706	3185	479	15 401 766
1993	2863	3034	171	5 498 334
1994	2893	3074	181	5 819 874
1995	2894	3266	372	11 961 288
1996	2991	3290	299	9 614 046
1997	2977	3750	773	24 855 042

Tā kā zelta cena proporcionāli piedāvājuma deficītam, kas redzams 1.tabulā, pēdējos desmit gados nav kāpusi, secināms, ka piedāvājums un pieprasījums nenosaka zelta cenu. Patiesībā, lai gan 1996. un 1997.gadā deficīts strauji pieauga, zelta cenas šo divu gadu laikā nokritās – no $386 par unci 1996.gadā līdz $330 par unci 1997.gadā.

Kā centrālo banku tirdzniecība un investīciju pieprasījums ietekmē zelta cenu

Zelta analītiķi, kas seko līdzi centrālo banku zelta tirdzniecības darījumiem (oficiālie pārdošanas rādītāji), varētu teikt, ka pēdējo 10 gadu laikā šie apjomi ir ievērojami pieauguši. Ar to varētu skaidrot, kāpēc tā vietā, lai pieaugtu, zelta cena tomēr kritās. Ja pie zelta piedāvājuma pieskaitām centrālo banku pārdošanas apmērus, darījumus hedžfondos un nākotnes darījumus, kā arī pie investīciju pieprasījuma pieskaitām ražošanas pieprasījumu, tirgus ir aptuvenā līdzsvarā. Patiesībā kopējam pieprasījumam būtu jābūt vienādam ar kopējo piedāvājumu, kā jebkurā citā preču tirgū, tomēr dati liecina, ka kopumā bija vērojama neto zelta rezervju aizplūšana.

Lai salīdzinātu zelta krājumu pārdošanas apmērus un zelta cenas, skatīt 1.grafiku zemāk. Redzams, ka pastāv tieša sakarība starp investīciju pieprasījumu un zelta cenu, ieskaitot vai neieskaitot nākotnes darījumus un darījumus hedžfondos. Tomēr būtiski ir mēģināt un noteikt, kas ir iemesls un kādas ir tā radītās sekas. Vai investīciju pieaugums vai kritums maina zelta cenu, vai arī zelta cenu svārstības ietekmē investīciju pieprasījumu? Arī no 1.grafika nav skaidri noprotama atbilde. 1984.gadā vispirms pieauga investīcijas, bet 1985.gadā sekoja zelta cenu pieaugums, savukārt 1987.gadā un 1991.gadā vispirms bija vērojamas zelta cenas izmaiņas, kam sekoja izmaiņas attiecībā uz investīcijām. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka investori dažkārt pareizi prognozē zelta cenu izmaiņas, bet dažkārt tie kļūdās. Un to vismazāk mēs gaidām, bet tas tomēr automātiski nenozīmē, ka zelta cenu kritums kopš 1995.gada ir saistīts ar centrālo banku tirgoto zeltu vai cita veida kapitāla aizplūšanas veidu.

1.grafiks: Zelta krājumu pārdošana (jeb investīcijas ar „mīnus zīmi”), Zelta krājumu pārdošana plus forvarda darījumi un zelta cena, 1983.-1997.gads. Tika izmantota vidējā zelta cena gadā. (Avots: Bloomberg, atsaucoties uz GFMS)

Pie šī secinājuma var nonākt arī citā veidā – 1997.gada nogalē Londonas zelta lietņu tirgus asociācija (London Bullion Market Association) ziņoja, ka caur to tiek tirgotas aptuveni 1000 tonnas zelta vidēji dienā. 1998.gada sākumā viņi ziņoja, ka aktivitāte jau sasniegusi aptuveni 3000 tonnu dienā. Zelts tiekot tirgots ne tikai Londonā, bet arī Ņujorkā un Honkongā. Lai gan šajā apjomā ieskaitīti arī darījumi ar derivatīviem, secinājums tomēr ir tas pats. Ja tirdzniecības apmērs Londonā vien pārsniedz 3000 tonnu zelta dienā, kā izmaiņas 500 līdz 1000 tonnu apmērā investīciju pieprasījumā vidēji gadā var ietekmēt zelta tirgu? Kopējā tīro investīciju vērtība ir pārāk maza, lai tā varētu ietekmēt zelta tirgu. Piemēram, ja ļoti liela centrālā banka pārdod 300 tonnu zelta pāris mēnešu laikā, šāds pārdošanas apmērs tirgu, kurā tiek pārdotas vairāk kā 3000 tonnu zelta dienā, ietekmē minimāli vai ilgtermiņā neietekmē vispār. Šo faktu atspoguļo arī zelta cenu grafiks, pievēršot vērību centrālo banku līdzšinējās tirdzniecības datumam.

Pēdējo divu gadu laikā vairākas Eiropas un vairākas citu valstu centrālās bankas, bet visvairāk Austrālijas un Argentīnas centrālās bankas, pārdeva ievērojamas to zelta rezerves. Šāda centrālo banku rīcība izsauca jukas zelta tirgū un izraisīja aizdomas, ka zelts tiek izņemts no apgrozības. Tiek uzskatīts, ka tieši centrālo banku zelta tirdzniecība izraisīja zelta cenas kritumu un tika likts uzsvars uz turpmākiem Eiropas valstu centrālo banku potenciālajiem zelta tirdzniecības darījumiem, gatavojoties monetārās savienības izveidei tajā pašā gadā. Zemāk grafikā atainota pēdējo divu gadu zelta cenas svārstību līkne.

2.grafiks: Zelta cena ASV dolāros, 1996.gada janvāris – 1998.gada aprīlis

1996.gada martā Beļģijas centrālā banka pārdeva 203 tonnas zelta, kas veido 31,8 % no valsts kopējām zelta rezervēm. Ne pats paziņojums, ne arī zelta tirdzniecība zelta cenu būtiski neietekmēja. Tādējādi mēs automātiski varētu secināt, ka valstu centrālo banku zelta tirdzniecība, kā arī paziņojuma par tirdzniecību izplatīšana, būtībā neietekmē zelta cenas. Savukārt, kad Nīderlandes centrālā banka 1997.gada janvārī paziņoja par 300 tonnu zelta (20% no valsts kopējām zelta rezervēm) tirdzniecību, tas atstāja iespaidu uz zelta cenu. Lai gan šajā gadījumā lielāko kaitējumu radīja tieši pats paziņojums, nevis tirdzniecība. Divu nedēļu laikā pēc ziņas izplatīšanas zelta cena nokritās par vairāk nekā $15 par unci, bet zelta cena atgriezās sākotnējā līmenī vēl trīs nedēļas pēc šī krituma. 1997.gada jūlijā Austrālija paziņoja par daudz mazāka apmēra zelta tirdzniecību – 167 tonnām (68% no valsts kopējām zelta rezervēm), kas zelta cenu ietekmēja vēl vairāk. Šoreiz zelta cena saruka par vairāk nekā $20 par unci, līdz tā atkal atguvās no krituma un stabilizējās. Tad 1997.gada decembrī Argentīna pārdeva 124 tonnas zelta (90% no valsts kopējām zelta rezervēm); jau atkal zelta cena vispirms strauji nokritās un tad atkal atgriezās iepriekšējā līmenī. Visinteresantākā valsts centrālās bankas zelta tirdzniecība notika 1998.gada 18.martā, kad Beļģijas centrālā banka pārdeva vēl 290 tonnas zelta piecām citām centrālajām bankām. Zelta cena nokritās par aptuveni $5 par diennakts darījumiem, bet dienas beigās zelta cena bija samazinājusies tikai par $0.60. Kopš tā laika zelta cena par vienu unci ir pieaugusi no $291 līdz $310.

Izņemot īslaicīgus periodus, kad lielāko valstu centrālās bankas izplatīja paziņojumus par zelta rezervju pārdošanu, laikā no 1996.gada februāra līdz 1998.gada martam zelta cena ir pakāpeniski un pastāvīgi kritusies. Var secināt, ka paziņojumi par tirdzniecību zelta cenu ietekmē daudz vairāk, nekā pati tirdzniecība, turklāt zelta tirgus salīdzinoši ātri atgūstas pēc šādiem kritumiem. To var skaidrot kā būtisku īstermiņa pārdošanu vai privātā sektora atbrīvošanos no zelta krājumiem pēc centrālās bankas paziņojuma, kas visticamāk tika darīts, jo investori šādu centrālo banku rīcību interpretēja kā zelta izņemšanu no apgrozības vai arī, ja tendenču investori prognozēja zeltam lejupejošu tendenci un šāds centrālo banku solis liecināja, ka šobrīd zelta zenas sasniegušas augstāko punktu un tāpēc nepieciešams atbrīvoties no krājumiem.

Protams, var teikt, ka pastāvīgais zelta cenu kritums kopš 1995.gada skaidrojams ar to, ka valstu centrālās bankas atbrīvojas no lielām zelta rezervēm, lai gan aktuālās situācijas analīzes rezultāti šo faktu pilnībā neapstiprina. Uzmanību gan ir vērts pievērst zelta tirgus un salīdzinoši mazākajam centrālo banku pārdotā zelta krājumu apmēriem. Un jau atkal – pievērsiet vērību, cik liels ir kopējais zelta tirgus un cik, salīdzinoši mazs, ir centrālo banku pārdotā zelta apjoms. Turklāt ne jau visas centrālās bankas zeltu pārdeva, tās to arī pirka! Ļoti daudz banku pērk un pārdod zeltu daudz lielākos apjomos, nekā tiek ziņots masu medijos. Piemēram, 1996.gadā 16 centrālās bankas pārdeva zeltu, turpretī 19 centrālās bankas to uzpirka. 1997.gada rādītāji vēl nav pieejami, bet saskaņā ar „Goldfields Mineral Services”, šajā gadā 14 centrālās bankas pārdeva zeltu, turpretī 19 centrālās bankas to uzpirka. Šķiet, ka centrālo banku zelta pārdošana bija visredzamākais zelta cenu krituma izskaidrojums, bet tam netika meklēti objektīvi iemesli. No tirgus perspektīvas raugoties, nešķiet ticami, ka centrālo banku zelta pārdošana bija zelta cenu krituma iemesls, lai gan jāatzīst, ka šīs darbības to arī ietekmēja.

Vai zelts ir nauda?

Liela daļa cilvēku domā, ka zelts vairs neietilpst starptautiskajā naudas piedāvājumā. Turklāt cilvēki atsaucas tieši uz centrālo banku zelta pārdošanu, kas, viņuprāt, apstiprina to, ka zelts vairs netiek saistīts ar naudu vai nav nepieciešams monetārās stabilitātes nodrošināšanai. Patiesībā zelts ir nekas cits kā viena no daudzajām precēm.

Ja zelts ir tāda pati prece kā, piemēram, rīsi vai alumīnijs, tad tam būtu jābūt ar attiecīgu cenu. Varētu šķist, ka šādos apstākļos zelts ir prece ar visvairāk pārspīlētāko vērtību pasaulē. Zelta kā preces vērtība izriet no tā fiziskajām īpašībām: tam piemīt elektro- un siltumvadītspēja, tas nerūsē, ir elastīgs un to var kalt. Lielākais zelta noieta tirgus būs elektronikas nozarē, kur tas konkurē ar citiem metāliem, bet visvairāk tieši ar varu. Ja zeltam patiesi būtu jāsacenšas ar varu masveida elektronikas detaļu ražošanā, zelta un vara cenai būtu jābūt konkurētspējīgai. Varš tiek tirgots par aptuveni $0,80 par mārciņu, turpretī zelts – par vairāk nekā $4000 par mārciņu. Tas nozīmē, ka zelta cenai būtu jāsamazinās par mazāk nekā $0,06 (seši centi) par unci, lai tas atrastos vienā cenu grupā ar varu. Protams, zeltam netiek veidota cena kā precei. Pieprasījums pēc zelta mudina cilvēkus maksāt par to vairāk nekā ir tā preces vērtība. Zelts ir nauda.

Vai atceraties Dienvidaustrumāzijas valūtas krīzi pagājušajā gadā? Gan Dienvidkoreja, gan Taizeme oficiāli aicināja iedzīvotājus nodot to īpašumā esošo zeltu (monētas, juvelierizstrādājumus u.c.). Abu valstu valdībām bija vajadzīgs zelts, lai pārveidotu to ārvalstu rezerves, jo Taizemes un Dienvidkorejas valdības nebija spējušas nodrošināt nacionālās valūtas stabilitāti. Pieņemot, ka zelts nav nauda, kāda velna pēc šīm abām valstīm būtu vajadzīgs to iedzīvotāju zelts? Atbilde ir – finansiālās krīzes apstākļos valstīm joprojām nākas pievērsties zeltam. Zelts ir vienīgais naudas veids, kas nav kāda cita saistības. Banknošu vērtību veido tās emitētāja ticamība un banknošu emitenti zaudē ticamību, kas noteiktos apstākļos varētu likt pasaules valstīm atkal piesaistīt to valūtas zelta standartam. Arī šis nesenais eksperiments ar naudas sistēmas radīšanu bez zelta seguma nav pirmais pasaules vēsturē. Visi pārējie mēģinājumi izveidot šādu sistēmu ir beigušies ar ievērojamiem zaudējumiem, un tikai šim vienam, šķiet, bija salīdzinoši pozitīvs rezultāts.

Aristotelis definēja, ka ideālajam naudas veidam piemīt šādas īpašības: izturīga, dalāma, ērta, pastāvīga un tai piemīt vērtība pašai par sevi. Jebkurš, kas kaut nedaudz pacentīsies atrast kaut ko līdzīgu šai definīcijai, sapratīs, ka nav tāda naudas veida, kam šie nosacījumi piemistu vairāk nekā zeltam. Jo tieši tā fizisko īpašību dēļ zelts ir labākais naudas veids. Protams, ASV valdība gribētu, lai dolārs ir universāla nauda un viņiem tas gandrīz arī izdevās. Tomēr, lai cik arī tas dīvaini neliktos, iemesls, kāpēc ASV dolārs ir pasaules rezerves valūta, ir saistīts ar zeltu.

ASV dolārs kā pasaules rezerves valūta

1931.gadā prezidents Rūzvelts konfiscēja visu privātajā īpašumā esošo zeltu Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc konfiskācijas ASV valdība piedāvāja maksāt vispirms $17 par unci, bet vēlāk, 1934.gadā, jau $35 par unci par ārvalstu zeltu. ASV tika pārdots ievērojams daudzums zelta no visas pasaules un tādējādi katrs ASV dolārs ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm bija konvertējams uz zeltu. Šo divu gājienu rezultātā – ASV rīcībā nonāca lieli zelta krājumi un dolārs bija konvertējams uz zeltu – bija iespējams noteikt ASV dolāru par pasaules rezerves valūtu.

Prezidenta Niksona solījuma atsaukums 1971.gadā par dolāra konvertēšanu pārējām pasaules valstīm nāca par vēlu. Līdz tam laikam jau citās valstīs bija pārāk daudz dolāru un turklāt nevienas citas lielvalsts valūtai nebija zelta segums, tā kā tobrīd nebija pieejama cita valūta, kas spētu aizvietot dolāru kā starptautisko rezerves valūtu. Tobrīd politiķiem nebija arī iespējams pievērsties atpakaļ zelta standartam, jo tad zelta cenas būtu astronomiskas. Tādējādi ASV dolārs tika paturēts par pasaules rezerves valūtu, bet nevis ASV lielās ekonomikas dēļ vai arī tās monetārās un fiskālās politikas dēļ, bet gan atceroties laikus, kad ASV piederēja lielākie zelta krājumi un dolārs bija konvertējams uz zeltu.

Dolāra un zelta cenas attiecība

Paskatīsimies atkal uz zelta cenu, šoreiz gan no vēl senākiem laikiem, t.i. 1970.gada (skatīt 3.grafiku zemāk). Kad 1971.gadā Niksons atsauca dolāra konvertējamību, dolāra vērtība strauji kritās. Zelta cena pieauga no vidēji $41 par unci 1971.gadā līdz $184 par unci 1974.gada decembrī. Tā kā dolārs bija pasaules rezerves valūta, lielākā daļa pasaules valstu valūtu zaudēja to vērtību attiecībā pret zeltu.

1970tajos gados ASV valdīja augsta inflācija, kas bija nepieciešama gan tāpēc, lai apkarotu nabadzību, gan tāpēc, lai finansētu Vjetnamas karu. Tā rezultātā tajā pašā gadu desmitā nacionālās valūtas vērtību zaudēju vēl vienu reizi, savukārt zelta cena pieauga no vidēji $124 par unci 1976.gadā līdz $629 par unci 1980.gada oktobrī. Šajā krīzes periodā Amerikas Savienotās Valstis pārdeva 35% no to zelta rezervēm, lai mēģinātu apturēt dolāra devalvāciju, tomēr velti. Kopš tā laika ASV zeltu nav pārdevusi vispār; izņēmums ir speciāli zelta monētu izlaidumi. No tā laika ASV dolārs arī ir bijis salīdzinoši stabils pret zelta cenu, kas, visticamāk, skaidrojams ar to, ka zelta cenu izsaka ASV dolāros un SVF Speciālās aizņēmuma tiesības ir balstītas uz ASV dolāriem. Kopš 1970to gadu nogales dolārs gan savu vērtību pret lielu daļu citu valstu valūtām ir zaudējis, kā rezultātā dolārs ir kļuvis lētāks citu valstu valūtās kopš 1980to gadu sākuma, pēc finanšu krīzes beigām.

3.grafiks: Relatīvā zelta cena ASV dolāros, Šveices frankos un Japānas jenās. Relatīvā zelta cena frankos un jenās tika iegūta reizinot zelta cenu dolāros ar attiecīgo ASV dolāra kursu, un šī summa savukārt tika dalīta ar rādītāju 2.5 Šveices frankam un 200 - Japānas jenai. (Avots: Bloomberg)

Ja uzreiz nav saprotams, kāpēc zelts citās valūtās būs lētāks, jo dolārs zaudē savu vērtību attiecībā pret tām, izmantojiet piemēram Japānas jenas. Piemēram, ja zeltu pārdod par $300 par unci un dolāra vērtība ir 120 jenas, tas nozīmē, ka zelts tiek pārdots par 36 000 jenām. Ja dolāra vērtība ir 100 jenas, bet zelts joprojām tiek pārdots par $300 par unci, tad zelts tiks tirgots par 30 000 jenām. Kā redzat, tas, ka dolārs zaudē svu vērtību pret citām valūtām, padara zeltu lētāku attiecīgajā valūtā, jo zelta vērtību izsaka ASV dolāros.

Protams, ja tas notiktu, Japāmas iedzīvotāji pirktu vairāk zelta (kā arī jebkuras citas valsts iedzīvotājs ārpus ASV) un zelta cena tiktu atjaunota jenās. Izmantojot to pašu piemēru, pieņemsim, ka zelta cena jenās, pirms dolāra devalvācijas, atgriežas 36 000 jenu par unci. Tas nozīmētu, ka ASV zelta cena jau sasniegtu $360 par unci. Kļūdaini būtu uztvert zelta cenu tikai un vienīgi ASV dolāros. Zelts tiek pārdots arī citās pasaules valstīs un citās valūtās. Lai gan starptautiski zelta cena tiek uzrādīta ASV dolāros, tā ir atkarīga no zelta pieprasījuma un piedāvājuma, kā arī ASV dolāra un citu valūtu savstarpējā kursa.

3.grafikā vērojams arī šāds fakts: 1976.gadā Šveices franks un ASV dolārs bija gandrīz līdzvērtīgi, pārdodot zeltu par $124 par unci. 1995.gadā vidējā zelta cena ASV bija $ 355 par unci, bet salīdzinoši Šveicē tā bija $165 par unci, kas skaidri parāda, ka ASV dolāra vērtība pret Šveices franku laikā no 1976. līdz 1995.gadam ir zaudējusi 115% no savas vērtības. 1978.gadā relatīvā zelta cena bija vidēji $200 par unci gan ASV dolāros, gan Japānas jenās. 1995.gadā relatīvā zelta cena bija vidēji $181 Japānas jenās, kas nozīmē, ka ASV dolāra vērtība pret Japānas jenu laikā no 1978. līdz 1995.gadam gadam ir zaudējusi 96% no savas vērtības. ASV dolāra devalvācija pret Šveices franku un Japānas jenu arī izkaidro, kāpēc zelta cena abās šajās valūtās laika gaitā ir sarukusi.

Visvairāk runu par zelta cenu kritumu gan bija vērojamas kopš 1996.gada, kad zelta cena no vidēji $386 par unci 1996.gadā nokritās līdz $299 par unci 1998.gada februārī. Spekulācijas ap sazvērastību pret zeltu, zelta izņemšanu no apgrozības un centrālo banku darījumi tika minēti kā iemesli zelta cenas kritumam. Lai gan centrālajām bankām pārdodot zeltu, tiek ietekmēta zelta cena, tas tomēr nav vienīgais iemesls, kāpēc zelta cena samzinājās par vairāk nekā 22% pēdējo divu gadu laikā.

ASV dolāra pieaugums veicināja zelta cenu kritumu

Lai gan zelta cena ASV dolāros kopš 1996.gada ir nokritusies par vairāk nekā 20%, 3.grafikā redzams, ka šis kritums nav vērojams ne Šveices frankos, ne Japānas jenās. Patiesībā no vidējās zelta cenas 1996.gadā līdz 1998.gada februārim zelta cena Šveices frankos krītas tikai par 9%, bet Japānas jenās – tikai par 11%. Vidējais 10% zelta cenas kritums sākās 1997.gada februārī un tas skaidrojams ar to, ka centrālās bankas intensīvi atbrīvojās (pārdeva) no saviem zelta krājumiem, zelta ražotāji veica nākotnes darījumus, notika darījumi ar zeltu hedžfondos, kā arī zeltu pārdeva privātpersonas. Papildu zelta cenas kritums ASV dolāros par 12% notika citu iemeslu dēļ.

No 2.tabulas saprotama zelta cenas līdzšinējā zelta cenas gaita. Kopš 1982.gada ASV ārējās tirdzniecības bilances deficīts pakāpeniski ir mazinājies. Tirdzniecības deficīts nozīmē, ka ASV dolāri aizplūst no valsts un pieaug ārvalstu īpašumā esošais dolāru apmērs. Tā kā cenu nosaka pieprasījums un piedāvājums, palielinātais dolāru pieprasījums ārpus Amerikas Savienotājām Valstīm var tikt tulkots, ka ASV dolāram ir zemāka cena jeb tā vērtība krītas. Tā kā zelta cenu izsaka ASV dolāros, tā samazinās arī citās valūtās, kā tas tika parādīts iepriekš, pat ja zelta cena ASV dolāros kopš 1980to gadu sākuma ir saglabājusies salīdzinoši nemainīga. Vismaz līdz 1996.gadam.

Kopš 1996.gada ASV dolārs ievērojami nostiprināja savu pozīciju pret citām valūtām un kā mēs redzējām iepriekš, tas nozīmētu, ka zelta cena ASV dolāros samazinātos. Patiesībā kopš 1996.gada ASV dolāra vērtība pret Japānas jenu ir pieaugusi par 13% un pret Šveices franku – par 15%. Var secināt, ka vairāk kā puse no zelta cenas  krituma ASV dolāros nav skaidrojama ne ar ko citu kā to, ka kopš 1996.gada pieauga dolāra vērtība pret citu valstu valūtām. Šis ir svarīgākais iemesls, kas ietekmē zelta cenu, jo ASV rezidentiem ienākumi no ieguldījumiem tiek aprēķināti ASV dolāros.

2.tabula: ASV tirdzniecības bilance un ārējais parāds. (Avots: Bloomberg, atsaucoties uz SVF datiem)

Gads	Tirdzniecības bilance ($ miljardi)	Ārējais parāds, neto ($ miljardi)
1972	-1,2	17,5
1973	11,69	10,3
1974	9,12	-2,9
1975	22,76	8,5
1976	9,15	4,8
1977	-9,91	21,2
1978	-9,88	23,4
1979	6,00	2,9
1980	10,65	0,2
1981	16,74	9,8
1982	5,65	9,5
1983	-26,32	15,5
1984	-78,28	15,6
1985	-101,33	32,6
1986	-127,62	41,6
1987	-143,9	29,0
1988	-101,99	66,6
1989	-76,48	47,5
1990	-57,65	10,5
1991	-11,22	68,8
1992	-21,03	57,6
1993	-52,63	91,4
1994	-94,69	27,7
1995	-95,05	188,0
1996	-108,24	181,3

ASV dolāra vērtības pieaugums ir novirze no normas

Vēlreiz analizējot 2.tabulas datus, redzams, ka ASV valdības neto ārējais parāds no $27,7 miljardiem 1994.gadā pieauga līdz $188 miljardiem 1995.gadā, un šādā līmenī tas saglabājās arī visu 1996.gadu. Tieši milzīgais ārējā parāda pieaugums un ārvalstu investīcijas ASV akciju tirgū ne tikai apturēja dolāra vērtības kritumu pret citām vērtībām, bet pat veicināja tā vērtības palielināšanos.

Amerikas Savienotajās Valstīs nauda tika iepludināta, jo tika piedāvāta augstāka procentu likme, nekā Eiropā un Japānā, samazinājās inflācija, Dienvidaustrumāzijas valstīs bija finanšu krīze, Japānā bija parādu krīze, bet Eiropā valdīja neskaidrība par monetāro savienību. Dolāra stiprumu būtībā var skaidrot ar neskaidrību, kas valdīja pārējās pasaules valstīs, kas savukārt nozīmēja, ka dolārs ir mazāk riskanta valūta. Absolūtajos skaitļos dolāra pozīcija gan nav tik spēcīga, ja pievēršam uzmanību ārējās tirdzniecības bilancei un valsts ārējam parādam. Visticamāk gan šāds ārvalstu investīciju apjoms Amerikas Savienotajās Valstīs neieplūdīs mūžīgi. Kad ārvalstu investīcijas atkal sāks mazināties, ASV dolārs nonāks grūtībās un tā stabilitāte mazināsies.

Secinājums

Savā rakstā es pierādīju, ka zelta cenu visvairāk ietekmē ASV dolāra kurss pret citām valūtām. Ja dolāra vērtība pieaug, krītas zelta cena. Ja dolāra vērtība mazinās, zelta cena pieaug. Lai gan zelta cenu ietekmē arī centrālo banku un citu tirgus spēlētāju atbrīvošanās no zelta krājumiem, vislielāko ietekmi atstāj tieši dolāra valūtas kursa svārstības, kam lielākā daļa investoru un tirgus analītiķu līdz šim nav pievērsuši pietiekami daudz vērības.

Kā mainīsies zelta cenas?

Protams, absolūti precīzi to noteikt nav iespējams, bet, ja Japānas ekonomiskā situācija uzlabosies, pieaugs ārvalstu investīciju apjoms Japānā, bet ASV tas mazināsies. Ja jaunajam eiro (Eiropas jaunā vienotā valūta) būs pietiekams zelta segums, lai pārliecinātu starptautisko sabiedrību  par šīs valūtas stabilitāti, tā varētu konkurēt ar ASV dolāru kā pasaules rezerves valūtu. Jebkurš no šiem diviem iemesliem var vecināt dolāra vērtības krišanos. Lai gan drīzāk tas zaudēs savu vērtību ASV ārējās tirdzniecības bilances deficīta rezultātā.

Normālos apstākļos ārējās tirdzniecības bilances deficīts veicina dolāra vērtības krišanos un tas savukārt veicinātu cenu kāpumu ārvalstu precēm. Dārgāko ievesto preču cena mazinātu pieprasījumu pēc importa un zemāka dolāra vērtība veicinātu pieprasījumu pēc ASV precēm. Tādējādi dolāra vērtības krišanās veicinās ārējās tirdzniecības bilances maiņu no ārējās tirdzniecības bilances ar deficītu uz ārējās tirdzniecības bilanci ar pārpalikumu. Ārējās tirdzniecības bilances pārpalikums veicinās dolāra vērtības kāpumu pret citām valūtām, un līdz ar to atkal mazināsies eksporta apjomi, bet pieaugs imports.

Šobrīd valda nestandarta situācija, jo, lai gan pieaug ārējās tirdzniecības bilances deficīts, dolāra vērtība pieaug ārvalstu investīciju rezultātā, kas palielina ārējās tirdzniecības bilances deficītu. Ārvalstu investīciju pieaugums ir īstermiņa fenomens un kapitāls var tikt ātri pārstrukturēts, mainoties tirgus apstākļiem. Patiesībā tas ir otrādi – ārējās tirdzniecības bilances deficīts nespēj staruji mainīties. Pat, ja pasaulē nenotiks nekas tāds, lai investoru kapitāls aizplūstu no ASV, arvien pieaugošo ārējās tirdzniecības bilances deficītu ārvalstu investīcijas visticamāk neietekmēs, kas savukārt veicinās dolāra vērtības kritumu un zelta cenu kāpumu.

Manuprāt, ja mēs piedzīvosim dolāra vērtības kritumu un tam sekojošo zelta cenas kāpumu, tas būtu negaidīts un straujš pavērsiens, ņemot vērā ārvalstu kapitāla apmērus, kas ātri vien aizplūstu prom no valsts, iestājoties šādai situācijai.

Ko darīt

Pēdējo divu gadu laikā gan dolāra vērtības, gan zelta cenas svārstības ir piedzīvojušas nestandarta pavērsienus. Tādējādi no dolāra vērtības krituma var tikt gūta peļņa, ja ārvalstu investīcijas to subsidēs un tirgus atsāks funkcionēt normāli. ASV pilsonis vai rezidents, kas vēlas pasargāt savus aktīvus no dolāra vērtības krituma varētu izvēlēties investīciju grozu, kas sastāv no kvalitatīvu zeltu ražojošiem uzņēmumiem. Augstas klases uzņēmumi, kas ir pieejami, spēs ne tikai pārdzīvot turpmākus zelta cenas kritumus, ja mūsu laiks beigtos, bet, kas ir vēl svarīgāk, tiem būtu arī ietekme uz zelta cenu. Cilvēki, kas nemīl riskēt, var investēt zelta lietņu monētās, kas piedāvā līdzīgu aizsardzību, bet netiek nodrošināta ietekme uz zelta cenu.

Avots: http://www.paulvaneeden.com/Understanding.the.gold.price

Paul van Eeden

Atsauce

Šī vēstule/ raksts var neatbilst jūsu individuālajām investīciju vajadzībām vai finansiālajai situācijai. Šī informācija nesatur, nav un nevar tikt uzskatīts par padomu investīciju veikšanā. Raksts satur Paul van Eeden personīgo viedokli un uzskatus, un tāda ir tā jēga. Lai gan uzskatām, ka šī informācija ir precīza un ticama, tas nevar tikt apgalvots pilnā apmērā. Informācija var nebūt pilnīga vai absolūti pareiza. Raksts sagatavots pēc labākās sirdsapziņas, bet autoram nav juridiski saistoši atjaunot tajā ietverto informāciju. Ne Paul van Eeden, ne arī kāds cits neuzņemas atbildību par tiešiem, netiešiem vai izrietošiem zaudējumiem, kas radušies šīs vēstules/ raksta izmantošanas rezultātā. Rakstā ietvertā informācija pilnīgi noteikti mainīsies, tā vairs nebūs aktuāla un netiks atjaunota. Paul van Eeden, viņam piederošajiem uzņēmumiem, ģimenei, draugiem, darbiniekiem, partneriem un citām personām var piederēt šajā vēstulē/ rakstā minētie vērtspapīri. Lai gan autors ir centies ievērot neitralitāti, iespējami interešu konflikti. Ja izceļas interešu konflikts, šādām situācijām tiks meklēts visas puses apmierinošs risinājums, bet Jūsu intereses netiks izvirzītas par prioritārām gadījumā, ja šāds interešu konflikts radīsies. Neviena šīs vēstules/ raksta daļa nedrīkst tikt pavairota, sūtīta pa e-pastu, faksu vai citādā veidā izplatīta bez rakstiskas Paul van Eeden piekrišanas. Uz rakstu attiecas starptautiskās autortiesību aizsardzība.

Atpakaļ